Tātad neaizbraucu uz skolu. Nokavēju, nogulēju, nobastoju, vienalga. Likumīgi jau tā ir tikai mana un mana izvēle vien, ne? Sēžu savā zvaigžņu pledā. Iespējams, to vajadzētu salocīt un nolikt kaut kur labi dziļi, lai piekļūtu tam tikai tad, kad rodas akūta nepieciešamība. Vajadzība, vēlme ieslīgt pasaulē, kur viss mīksti, silti, labi sapņaini. Varbūt.
Acis sāp, nogurums velk plakstiņus uz leju. Skatījos filmas. Daudz filmu. Visspilgtāk atmiņā palicis Dorians Grejs. Ne vien aktieris ir neizsakāmi, pat sāpīgi skaists, bet arī stāsts ir lielisks. Kaut vairāk šādu darbu būtu.
Vakar naktī rakstīju sarunas uzmetumu. Kad dators ir izslēgts, telefons kluss... Kā būtu, ja es piezvanītu viņam, iepazīstinātu ar sevi. Kāpēc ne? Kāpēc neiegūt jaunu draugu, paziņu, kaut ko vairāk? Varbūt atgūšu savu mūzu. Tā, kas uz datora uzlīmēta, neder. Man vajag īstu cilvēku.