Tātad neaizbraucu uz skolu. Nokavēju, nogulēju, nobastoju, vienalga. Likumīgi jau tā ir tikai mana un mana izvēle vien, ne? Sēžu savā zvaigžņu pledā. Iespējams, to vajadzētu salocīt un nolikt kaut kur labi dziļi, lai piekļūtu tam tikai tad, kad rodas akūta nepieciešamība. Vajadzība, vēlme ieslīgt pasaulē, kur viss mīksti, silti, labi sapņaini. Varbūt.
Acis sāp, nogurums velk plakstiņus uz leju. Skatījos filmas. Daudz filmu. Visspilgtāk atmiņā palicis Dorians Grejs. Ne vien aktieris ir neizsakāmi, pat sāpīgi skaists, bet arī stāsts ir lielisks. Kaut vairāk šādu darbu būtu.
Vakar naktī rakstīju sarunas uzmetumu. Kad dators ir izslēgts, telefons kluss... Kā būtu, ja es piezvanītu viņam, iepazīstinātu ar sevi. Kāpēc ne? Kāpēc neiegūt jaunu draugu, paziņu, kaut ko vairāk? Varbūt atgūšu savu mūzu. Tā, kas uz datora uzlīmēta, neder. Man vajag īstu cilvēku.

Es taču pat vairs nedomāju. Varbūt pierakstīšana palīdzēs sakārtot mani. Viss ir labi. Pat pārāk labi. Kad nobrūku, tad nav. Esmu novērojusi, ka pēdējā laikā starp manām basic vajadzībām parādījušies cilvēki. Ēst joprojām eju viena, pastaigājos viena. Nedomāju. Tik viegli tad ir. Arī tagad īsti nedomāju, galvā tāds plastmasas miglas mākonis. Cilvēki. Tērējos tējasnamiņā. Ievelku katrā iespējamā brīdī savā dzīvē Ievu, Sofiju, citus. Domāju, ka tā aizpildu to caurumu, kas izveidojās pēc Artūra. Runājot par vīriešiem, interesanto eksemplāru resursi ir smagi sarukuši. Nav īsti vairs neviena, par ko domāt pirms miega, tikai spocīgām bezpersoniskām rokām ar tikpat garīgi tukšu ķermeni. Laikam man vajag draugu. It kā jau varētu paņemt jebkuru no spēļmantiņām (nu ne tādām), viņi noteikti neiebilstu. Bet vai tas ko dotu? Vai nepadarītu situāciju sliktāku, drūmāku? Skaidrs, fiziskais faktors ir neapšaubāms, taču man vajag garīgo piepildījumu, kādu, kas būtu mana mūza. Kā dēļ censties. Plaukt. Radīt reālas lietas. Pabeigt darbus izcili. Ne tikai novērtēt krāsas, bet tās arī izmantot.
Šobrīd emocijas uzturu, skatoties meitenīgas filmas. Protams, nekas jau tur nav īsts, ne seksīgais vīrietis, ne maģija, bet es to vienalga emocionāli izdzīvoju. Noskatos, izsūcu savu devu un sēžu vien tālāk pie tās pašas Twitter lapas. Vēl man patīk ēst. Un taisīt ēst. Un darīt nevajadzīgas lietas. Un peldēt pa mūziku.
Kur mani sapņi, domas, entuziasms? Kur paliek laiks? Kāpēc es esmu tik priecīga? Tik sagrauta? Kāpēc es neko no abiem neatceros? Kur ir mans es? Kāpēc es dzīvoju? Kāpēclakmfvlmbbf......
Nav jēgas uzdot jautājumus. Izslēgšu mūziku. Iešu taisīt ēst. Ēdīšu pie datora, meklējot kādu seriālu vai filmu.