Es taču pat vairs nedomāju. Varbūt pierakstīšana palīdzēs sakārtot mani. Viss ir labi. Pat pārāk labi. Kad nobrūku, tad nav. Esmu novērojusi, ka pēdējā laikā starp manām basic vajadzībām parādījušies cilvēki. Ēst joprojām eju viena, pastaigājos viena. Nedomāju. Tik viegli tad ir. Arī tagad īsti nedomāju, galvā tāds plastmasas miglas mākonis. Cilvēki. Tērējos tējasnamiņā. Ievelku katrā iespējamā brīdī savā dzīvē Ievu, Sofiju, citus. Domāju, ka tā aizpildu to caurumu, kas izveidojās pēc Artūra. Runājot par vīriešiem, interesanto eksemplāru resursi ir smagi sarukuši. Nav īsti vairs neviena, par ko domāt pirms miega, tikai spocīgām bezpersoniskām rokām ar tikpat garīgi tukšu ķermeni. Laikam man vajag draugu. It kā jau varētu paņemt jebkuru no spēļmantiņām (nu ne tādām), viņi noteikti neiebilstu. Bet vai tas ko dotu? Vai nepadarītu situāciju sliktāku, drūmāku? Skaidrs, fiziskais faktors ir neapšaubāms, taču man vajag garīgo piepildījumu, kādu, kas būtu mana mūza. Kā dēļ censties. Plaukt. Radīt reālas lietas. Pabeigt darbus izcili. Ne tikai novērtēt krāsas, bet tās arī izmantot.
Šobrīd emocijas uzturu, skatoties meitenīgas filmas. Protams, nekas jau tur nav īsts, ne seksīgais vīrietis, ne maģija, bet es to vienalga emocionāli izdzīvoju. Noskatos, izsūcu savu devu un sēžu vien tālāk pie tās pašas Twitter lapas. Vēl man patīk ēst. Un taisīt ēst. Un darīt nevajadzīgas lietas. Un peldēt pa mūziku.
Kur mani sapņi, domas, entuziasms? Kur paliek laiks? Kāpēc es esmu tik priecīga? Tik sagrauta? Kāpēc es neko no abiem neatceros? Kur ir mans es? Kāpēc es dzīvoju? Kāpēclakmfvlmbbf......
Nav jēgas uzdot jautājumus. Izslēgšu mūziku. Iešu taisīt ēst. Ēdīšu pie datora, meklējot kādu seriālu vai filmu.